Saturs

• Saturs: Atšķirība starp formālo un neformālo komunikāciju
• Salīdzināšanas tabula
• Kas ir formālā komunikācija?
• Kas ir neformāla komunikācija?
• Galvenās atšķirības

Galvenā atšķirība starp formālo un neoficiālo komunikāciju ir tā, ka formālo komunikāciju vienmēr atbalsta iepriekš noteikti komunikācijas kanāli, kamēr neoficiālai komunikācijai nav noteikumu.

Saturs: Atšķirība starp formālo un neformālo komunikāciju

• Salīdzināšanas tabula
• Kas ir formālā komunikācija?
• Kas ir neformāla komunikācija?
• Galvenās atšķirības
• Video skaidrojums

Salīdzināšanas tabula

Pamats	Formāla komunikācija	Neformāla komunikācija
Definīcija	Komunikāciju, kas notiek saskaņā ar organizācijas noteiktiem iepriekš noteiktiem kanāliem, sauc par formālu komunikāciju	Komunikācija, kas notiek, nesekojot iepriekš noteiktiem kanāliem, tiek saukta par neformālu komunikāciju.
Mērķis	Apmainīties ar informāciju starp dažādām organizācijas nodaļām vai departamentiem	Uzturēt attiecības organizācijā un ārpus tās
Veidi	Iedala divos veidos: vertikālā, horizontālā un diagonālā	Nav klasifikācijas. Var būt jebkurā virzienā
Biežums	Organizācijas darbību veikšana bieži notiek organizācijas iekšienē	Iekšējās komunikācijas vidē notiek retāk
Uzticamība	Uzticamāki, kā to atbalsta standarta procedūras	Salīdzinoši mazāk
Ātrums	Lēns	Ļoti ātri
Pierādījumi	Kā parasti tas ir rakstīts, vienmēr ir dokumentāri pierādījumi	Nav dokumentāru pierādījumu
Slepenības līmenis	Var saglabāt slepenību	Grūti saglabāt slepenību
Laiks un izmaksas	Paņem daudz laika un izmaksas	Nepaļaujieties uz standarta procedūrām, tāpēc tas prasa mazāk laika un izmaksu
Svarīgums	Nepieciešams, lai sasniegtu organizatoriskos mērķus	Nepieciešams, lai uzlabotu personiskās attiecības

Kas ir formālā komunikācija?

Formāla komunikācija ir komunikāciju sistēma, kurā komunikācija starp adresātiem un adresātiem balstās uz oficiāli noteiktiem kanāliem un sistēmām. Organizatoriskā, biznesa un formālā vidē formālā komunikācija tiek raksturota kā oficiālu dokumentu, vēstuļu, piezīmju, ziņojumu, politikas rokasgrāmatu utt. Saņemšana un saņemšana. To atbalsta pilnvarotās organizatoriskās struktūras un vadlīnijas, lai nodrošinātu, ka visi organizācijas pārstāvji viņus saprot.

Trīs formālās saziņas veidi ir vertikāli, horizontāli un pa diagonāli. Jutīga informācija, kas paredzēta tikai uztvērējam, jāpaziņo formālā saziņas vidē. Viena no formālās saziņas galvenajām priekšrocībām ir tā, ka to vienmēr atbalsta rakstisks dokuments vai jebkurš cits dokumentārs pierādījums. Viens no galvenajiem formālās saziņas trūkumiem ir tas, ka tas aizņēma pārāk daudz laika, lai pārņemtu problēmas, kurām nepieciešams tūlītējs risinājums. Kopumā tam ir liela ietekme uz organizācijas struktūru. Darbiniekiem ir pienākums to ievērot, veicot savus pienākumus.

Kas ir neformāla komunikācija?

Neoficiālu saziņu, ko sauc arī par vīnogulāju, parasti izmanto personīgai saziņai ar draugiem un ģimenes locekļiem. Parasti tā notiek tieša saskarsme vai saruna ar kādu pa tālruni vai. Salīdzinot ar formālo komunikāciju, tai vispār nav oficiālas atzīšanas, un to neatbalsta nekādi konkrēti organizācijas komunikācijas principi. Tomēr tiek teikts, ka tas ir labākais līdzeklis, lai saglabātu garastāvokli un apkārtējo vidi, un lai visi izbauda savu laiku kopā. Šāda veida komunikācija pilnībā balstās uz neformālām vai personiskām attiecībām ar kādu personu, un tā paša iemesla dēļ tajā nav nekādu organizatorisku formalitāšu un parasto noteikumu.

Salīdzinot ar formālo komunikāciju, neformālajai komunikācijai nav atbilstošas ​​klasifikācijas, tāpēc tā paša iemesla dēļ tā brīvi pārvietojas visos virzienos. Viens no galvenajiem neformālās saziņas trūkumiem ir tāds, ka neviens rakstisks dokuments to neatbalsta, un pierādījumus tāpēc nevar pierādīt nepieciešamības laikā. No otras puses, neoficiālas saziņas galvenā priekšrocība ir tā, ka tā pārvietojas ātri, pieņemot lēmumu vienpadsmitā stundā.

Galvenās atšķirības

1. Formālai komunikācijai nepieciešams ievērot organizatoriskos noteikumus un noteikumus, savukārt neoficiālā komunikācijā nav jāievēro īpaši noteikumi.
2. Formālai saziņai nepieciešama amatpersonu atzīšana, turpretim neoficiālai saziņai nav nepieciešama amatpersonu atzīšana.
3. Pilnvaru deleģēšana ir iespējama tikai formālā saziņā.
4. Vajadzības laikā formālu komunikāciju var pierādīt, jo to vienmēr atbalsta saziņas organizācijas noteikumi. Neoficiālu saziņu nevar pierādīt.
5. Formālas komunikācijas joma ir ierobežota tikai ar organizatorisko vidi, savukārt neoficiālu komunikāciju var izmantot gan profesionālajā vidē ar darbiniekiem, gan ar draugiem un ģimeni.
6. Formālajā saziņā neizmanto slenga vārdus, kuru lietošana ir izplatīta neformālā saziņā.
7. Vēl viens oficiālas saziņas nosaukums ir amatpersona. Neoficiālas saziņas cits nosaukums ir vīnoga.
8. Formāla komunikācija vienmēr notiek pēc pareizas komandu ķēdes. Tā kā neoficiāla komunikācija var brīvi pārvietoties jebkurā virzienā.
9. Formāla komunikācija vienmēr tiek rakstīta un dokumentētā formātā. Līdz ar to neformāla komunikācija vienmēr notiek mutiski.
10. Neformāla komunikācija ir ātra un ātra salīdzinājumā ar formālo komunikāciju, kas ir ļoti lēna.
11. Formāla saziņa ir ticamāka, salīdzinot ar neformālu saziņu.
12. Oficiālos komunikācijas noteikumus nosaka organizācija, savukārt neformālo komunikāciju paši sāk darbinieki.
13. Formālu saziņu vienmēr atbalsta dokumentāri pierādījumi, turpretī pavaddokumenti neatbalsta neoficiālu saziņu.
14. Formālajā komunikācijā pastāv gara komandu virkne, kurai nav neformālas komunikācijas jēdziena.
15. Parasti oficiālās komunikācijas piemēri ir biznesa vēstules, piezīmes, līgumi, vienošanās un ziņojumi. Parasti neformālās komunikācijas piemēri ir klātienes diskusijas un telefona zvani.